otrdiena, 2012. gada 25. septembris

15

es tik maz atceros no savas bērnības, itkā atmiņas nogrieztas kā ar nazi. tagad jau varu saukt sevi par pusaudzi, tīni vai kaut kā tamlīdzīgi. jūtos es arī savādāk, un dažreiz tik ļoti gribas atpakaļ tur, jo zinu, ka tur vislielākā problēma bija tas, ka mamma nenopirka saldējumu vai neatļāva iet peldēties vienai. tagad saldējums ir kā bērnības - laimes un bezrūpības - daļiņa. tik daudz asaru tad tika izliet šādu sīkumu dēļ, bet tagad es varu iztikt bez saldējumu, bez peldes karstā vasaras vakarā, manā galvā raisās miljons dažādu domu par ģimeni, nākotni, draugiem,puišiem,sevi.  un pēc pāris dienām man paliks 15. 15 nodzīvoti gadi - tik dažādi un piedzīvojumi pilni. tik daudz emociju nodzīvots, tik daudz noraudāts prieka un bēdu asaru, tik daudz smiets, ka sāpēja vēders. tik daudz cilvēku satikts. piedzīvota pirmā mīlestība. tik daudz domu ir apgrozījies galvā.
pārdomājot savu dzīvi, dažreiz liekas, priekškam es vispār piedzimu? kāpēc tieši man ir tik daudz jācīnās ar sevi un jāpāriet pāri tādiem šķēršļiem? tāpēc ka es esmu stipra? nē, pavisam neesmu tāda. bet no otras puses es piedzimu šajā pasaulē un tātad man ir kaut kāds uzdevums dzīvē. tikai gribas saprast kāds? būt laimīgai vai visu dzīvi ciest? dīvaini.
bet man drīz būs 15, un es centīšos vēl vairāk smaidīt, būt laimīgākai, un sasniegt mērķus, taču tas nebūs tik viegli.

piektdiena, 2012. gada 14. septembris

labi, bet tomēr slikti

ir atnākusi skola, jauns mācību gads, itkā sākas jauns posms dzīvē, iespējams, pat veiksmīgi iesācies posms. taču tā visa uzreiz ir tik daudz, ka es nevaru tikt galā.
jau ilgu laiku, dziļi sirsniņā ir noslēpts prieciņš par kuru zina retais. katru reizi,kad satieku to, manī itkā sākas viesuļvētra - vēderā lido tauriņi, galvā mētājas visādas domas, un smaids pats laužas caur lūpām. taču diemžēl  es nevaru savas jūtas izrādīt, jo bail. bail,ka pasakot varu visu pazaudēt, bet tā katru dienu es saņemu to skaisto smaidu ejot savam prieciņam garām, dažreiz, kādu smieklīgu komplimentu vai vienkārši atļaujos tam pieskarties. un man tā pietiek, man pietiek vien ar to, ka ieraudzīju to un viņš smaida vai smejas, vai mēģina kādam kaut ko iestāstīt, vai vēl labāk pamana mani un pasmaida. un man neko vairāk nevajag. 
un es samierinos ar to un atkal noglabāju savu prieciņu dziļi,dziļi sirsniņā.
ir vēl kāds prieciņš, kuru es nespēju noslēpt, jo nav to izjūtu, tā saviļņojuma. man vienkārši patīk atrasties ar šo prieciņu kopā. sajust maigumu, kad tas man pieskaras, tā siltumu, kad tas mani silda vai vienkārši tur manu roku. bet ar viņu es jūtos pasargāta un vienkārši labi, bet es gribu piedzīvojumus,es gribu, lai manā dzīvē notiek kaut kas interesants, nepierasts. un šis prieciņš nekad mani tā nesaviļņos vai pārsteigs.
reizēm es gribu raudāt, no tā kāpēc es esmu tāda? bet mani izmainīs tikai laiks, tāpēc jāsamierinās. :)

melnā līnija


es zinu. es zinu, ka šāds virsraksts manam pirmajam rakstam ir dīvains, bet tieši tāpēc šīs manas `melnās līnijas` dēļ izlēmu izveidot savu blogu.
ziniet daudzi saka, ka dzīvē katrai veiksmei seko neveiksme un otrādi, to esmu izjutusi arī savā dzīvē, taču šoreiz viss ir savādāk. jau 2 mēneši mana dzīve ir murgs. ir noticis tik daudz, un `pārskatot` savas atmiņas es varu atrast kko labu pavisam nedaudz. sākumā biju domājusi, ka mani soda Dievs, aizgāju pie grēksūdzes, vaii, jā vakarā es tiku uz Prāta Vētras koncertu, par kuru sapņoju jau daudzus mēnešus. taču nākamajā dienā man iespēra zirgs un neveiksmes atsāka mani piemeklēt. ko es tādu esmu izdarījusi? man ir tikai 14 un es gribu smaidīt katru dienu no sirds, smieties, trakot, satikt jaunus cilvēkus, iemīlēties,šķirties,piedot un aizmirst. ne jau smieties no alkohola un cigaretēm un caurām dienām ciest no nelaimīgas mīlestības, no kuras atbrīvoties nevaru jau ļoti ilgu laiku. pats ļaunākais, ka neveiksmes sāk piemeklēt arī man ļoti tuvus cilvēkus. varbūt vaina ir manī, manā raksturā vai kur? to es nevaru saprast.