es tik maz atceros no savas bērnības, itkā atmiņas nogrieztas kā ar nazi. tagad jau varu saukt sevi par pusaudzi, tīni vai kaut kā tamlīdzīgi. jūtos es arī savādāk, un dažreiz tik ļoti gribas atpakaļ tur, jo zinu, ka tur vislielākā problēma bija tas, ka mamma nenopirka saldējumu vai neatļāva iet peldēties vienai. tagad saldējums ir kā bērnības - laimes un bezrūpības - daļiņa. tik daudz asaru tad tika izliet šādu sīkumu dēļ, bet tagad es varu iztikt bez saldējumu, bez peldes karstā vasaras vakarā, manā galvā raisās miljons dažādu domu par ģimeni, nākotni, draugiem,puišiem,sevi. un pēc pāris dienām man paliks 15. 15 nodzīvoti gadi - tik dažādi un piedzīvojumi pilni. tik daudz emociju nodzīvots, tik daudz noraudāts prieka un bēdu asaru, tik daudz smiets, ka sāpēja vēders. tik daudz cilvēku satikts. piedzīvota pirmā mīlestība. tik daudz domu ir apgrozījies galvā.
pārdomājot savu dzīvi, dažreiz liekas, priekškam es vispār piedzimu? kāpēc tieši man ir tik daudz jācīnās ar sevi un jāpāriet pāri tādiem šķēršļiem? tāpēc ka es esmu stipra? nē, pavisam neesmu tāda. bet no otras puses es piedzimu šajā pasaulē un tātad man ir kaut kāds uzdevums dzīvē. tikai gribas saprast kāds? būt laimīgai vai visu dzīvi ciest? dīvaini.
bet man drīz būs 15, un es centīšos vēl vairāk smaidīt, būt laimīgākai, un sasniegt mērķus, taču tas nebūs tik viegli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru