jau ilgu laiku, dziļi sirsniņā ir noslēpts prieciņš par kuru zina retais. katru reizi,kad satieku to, manī itkā sākas viesuļvētra - vēderā lido tauriņi, galvā mētājas visādas domas, un smaids pats laužas caur lūpām. taču diemžēl es nevaru savas jūtas izrādīt, jo bail. bail,ka pasakot varu visu pazaudēt, bet tā katru dienu es saņemu to skaisto smaidu ejot savam prieciņam garām, dažreiz, kādu smieklīgu komplimentu vai vienkārši atļaujos tam pieskarties. un man tā pietiek, man pietiek vien ar to, ka ieraudzīju to un viņš smaida vai smejas, vai mēģina kādam kaut ko iestāstīt, vai vēl labāk pamana mani un pasmaida. un man neko vairāk nevajag.
un es samierinos ar to un atkal noglabāju savu prieciņu dziļi,dziļi sirsniņā.
ir vēl kāds prieciņš, kuru es nespēju noslēpt, jo nav to izjūtu, tā saviļņojuma. man vienkārši patīk atrasties ar šo prieciņu kopā. sajust maigumu, kad tas man pieskaras, tā siltumu, kad tas mani silda vai vienkārši tur manu roku. bet ar viņu es jūtos pasargāta un vienkārši labi, bet es gribu piedzīvojumus,es gribu, lai manā dzīvē notiek kaut kas interesants, nepierasts. un šis prieciņš nekad mani tā nesaviļņos vai pārsteigs.
reizēm es gribu raudāt, no tā kāpēc es esmu tāda? bet mani izmainīs tikai laiks, tāpēc jāsamierinās. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru